Eitanāzija jeb “žēlsirdīgā nāve” ir komplicēts ētikas jautājums, par kuru pastāv dažādi viedokļi. Reliģiskās kopienas nav izņēmums – dažādas ticības izturas pret eitanāziju atšķirīgi, balstoties uz saviem teoloģiskajiem uzskatiem un morāles principiem. Šajā rakstā apskatīsim, kā lielākās pasaules reliģijas skatās uz eitanāzijas jautājumu.
Kristietība un eitanāzija
Kristietībā dominē uzskats, ka dzīvība ir Dieva dāvana un ka tikai Dievam ir tiesības to atņemt. Katoļu baznīca stingri iestājas pret eitanāziju, uzskatot to par noziegumu pret cilvēka dzīvību. Pāvests Jānis Pāvils II ir nosodījis eitanāziju kā “nopietnu morāles likuma pārkāpumu”. Tomēr dažas protestantu konfesijas, piemēram, daži anglikāņi un metodisti, ir atvērtāki diskusijām par eitanāziju un atzīst, ka noteiktos apstākļos tā varētu būt pieļaujama.
Islāms un eitanāzija
Islāms stingri aizliedz eitanāziju, uzskatot to par nonāvēšanu un smagu grēku. Korāns māca, ka Dievs ir dzīvības un nāves noteicējs, un cilvēkiem nav tiesību iejaukties šajā procesā. Islāma likums (šariats) nosoda eitanāziju, un daudzās islāma valstīs tā ir aizliegta ar likumu. Tomēr islāms atbalsta ciešanu atvieglošanu un paliatīvo aprūpi neārstējami slimiem pacientiem.
Budisms un eitanāzija
Budismā nav vienotas nostājas eitanāzijas jautājumā. Daži budisti uzskata, ka eitanāzija var būt pieļaujama, ja tā tiek veikta ar līdzcietību un ar mērķi atvieglot cilvēka ciešanas. Tomēr citi budisti iebilst pret eitanāziju, uzskatot, ka tā var negatīvi ietekmēt personas karmu nākamajās dzīvēs. Budistu mācība uzsver ciešanu pieņemšanu un neuzspiest savu gribu citiem, kas sarežģī eitanāzijas ētisko novērtējumu.
Hinduisms un eitanāzija
Hinduismā nav vienotas nostājas par eitanāziju. Daži hindusi uzskata, ka eitanāzija varētu būt pieļaujama, ja tā palīdz atvieglot neārstējama slimnieka ciešanas. Tomēr citi hindusi iebilst pret eitanāziju, jo tā var ietekmēt personas karmu un traucēt dvēseles attīstību. Hinduismā pastāv uzskats, ka ciešanas var būt sekas no pagātnes darbiem (karmas) un tām ir garīga nozīme.
Jūdaisms un eitanāzija
Jūdaismā dzīvība tiek uzskatīta par svētu un neaizskaramu. Jūdu likums (halaha) aizliedz eitanāziju, uzskatot to par slepkavību. Tomēr jūdaisms atbalsta dzīvību uzturošu ārstēšanas atcelšanu bezcerīgos gadījumos, ja tā tikai pagarina nāves procesu. Rabīni uzsver, ka nav jāpagarina ciešanas, kad nāve ir neizbēgama, bet aktīva dzīvības pārtraukšana nav atļauta.
Kopumā lielākā daļa reliģiju izturas pret eitanāziju ar piesardzību vai pat stingri nosoda to. Tomēr daudzas reliģiskās kopienas atzīst nepieciešamību pēc līdzcietīgas paliatīvās aprūpes un ciešanu atvieglošanas termināliem pacientiem. Eitanāzijas ētiskais novērtējums dažādās reliģijās ir balstīts gan teoloģiskos, gan morāles principos, kurus nevar ignorēt, risinot šo sarežģīto jautājumu.